“Putna brīvība”, nevis pilnīga brīvlaišana

Ainārs Dimants, Biznesa augstskolas Turība komunikācijas zinātnes asociētais profesors (Diena, 8.10.2008)

Latvijas televīzijas (LTV) un Latvijas radio brīvlaišana par pilnvērtīgiem sabiedriskiem, nevis valsts medijiem vēl nav notikusi, šajā ziņā turpinot nebrīvības laikus 20 gadus pēc trešās atmodas. Jāatgādina, ka būtiskākais notikums pirms neatkarīgas demokrātiskas republikas nodibināšanas bija dzimtbūšanas atcelšana, kas sākās ar “putna brīvību” — zemniekiem bez savas zemes. Vispirms Igaunijā (tagadējā Ziemeļigaunijā), tad Kurzemē un visbeidzot arī Vidzemē (ieskaitot Dienvidigauniju) tā notika dažas paaudzes agrāk nekā Latgalē un Krievijā un lielā mērā noteica visu tālāko attīstību, arvien mazinoties kalpu un vagaru īpatsvaram tautā.

Paralēles ar dzimtbūšanas atcelšanu, kurai pamazām tuvojas divsimtgade, ir acīmredzamas. Kā nekā televīzija aizvien ir vismasveidīgākais masu medijs mūsdienu pasaulē un visvairāk ietekmē sabiedrības dienaskārtības veidošanos. Filmas Putina sistēma izņemšana no Latvijas televīzijas programmas pagājušā gada 8.decembrī — dienu pirms Krievijas Valsts domes vēlēšanām —, iejaucoties Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) priekšsēdētājam, bija skandāls un pēdējais brīdinājuma šāviens: vai nu iesim eiropeizācijas ceļu uz sabiedrisko televīziju un radio, vai arī atkritīsim atpakaļ austrumnieciskā autoritārismā. Pašreizējais nenoteiktais Latvijas sabiedrisko mediju statuss ir ieilgusi starppakāpe kā sēdēšana uz diviem krēsliem.

Sabiedrisko raidorganizāciju dzimtene un mājvieta ir Rietumeiropa, it īpaši Ziemeļeiropa un Viduseiropa, tātad mūsu reģions. Eiropas Savienības elektronisko mediju tirgus kontekstā tieši sabiedriskās raidorganizācijas, nodrošinot kultūru daudzveidību, visvairāk iegulda ziņās, sabiedriski politisko diskusiju, bērnu un kultūras raidījumos, kas dod mazāk reklāmas ieņēmumu.

Pašreizējā LTV un Latvijas radio finansēšanas kārtība no valsts budžeta ir ar skaidru tendenci turēt tos politiskā saitē, nevis nodalīt no politiskās sistēmas. Nav brīnums, jo valsts televīzija un valsts radio vēl lielākā mērā bija iekļauti padomju totalitārajā/autoritārajā politiskajā sistēmā, pamatā zaudējot specifisko patstāvīgas mediju sistēmas funkciju — diriģēt sabiedrības pašnovērošanu. Savukārt tagad valdība sagatavo un iesniedz Saeimai hroniski nepietiekamu ikgadējo sabiedrisko mediju budžetu, un to pieņem tas pats Saeimas vairākums, kas atbilstoši politisko frakciju proporcionalitātes principam izveido sabiedriskos medijus pārraugošo NRTP. Likums negarantē pieaugumu pat par inflācijas procentiem. Tātad politiskā atkarība gan finansēšanā, gan pārraudzībā kā uz delnas.

NRTP izstrādātais audio un audiovizuālo mediju pakalpojumu likumprojekts neparedz ieviest brīvprātīgās abonentmaksas, pēc būtības atgriežoties pie pirmā neatkarības laika sistēmas, bet vismaz stabilitāti — sabiedrisko mediju valsts budžeta finansējumu pakāpeniski palielināt piecu gadu laikā, sākot no 2010.gada, līdz 0,3 procentiem no iekšzemes kopprodukta 2015.gadā.

Ja šis ir sliktākais no daudzmaz pieņemamiem risinājumiem, tad vēl vairāk neskaidrību ieprojektēts sabiedrisko mediju pārraudzības kārtībai.

Pirmkārt, likumprojekts paredz saglabāt interešu konflikta situāciju, kad NRTP reizē ir daļu turētāja sabiedriskajās raidorganizācijās un arī privāto raidorganizāciju pārraudzītāja, turklāt precīzi nedefinē televīzijas vai radio licences piešķiršanas kritērijus. Tā vien šķiet, ka likumprojektā izpaužas rūpes par pašu NRTP locekļu labklājību.

Otrkārt, paredzēts, ka Saeima ievēl NRTP deviņu locekļu sastāvā, pa vienam pārstāvim no septiņām institūcijām, no kurām trīs nemaz nepastāv (šāds piedāvājums liecina, mazākais, par nenopietnību), — Latvijas Radošo savienību padomes, Sabiedriskā labuma NVO padomes (nepastāv), Komunikācijas pētnieku asociācijas (nepastāv), Latvijas Cilvēktiesību centra, Sabiedriskās domas pētnieku asociācijas (nepastāv), Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas. Divus pārstāvjus izvirzītu Latvijas Raidorganizāciju asociācija — vienu kā sabiedrisko mediju interešu pārstāvi, otru — komerciālo. Bet kur tad paliek tādu nozīmīgu sociālo grupu pārstāvība, ko veic Darba devēju konfederācija, Brīvo arodbiedrību savienība, Jaunatnes padome, tradicionālās reliģiskās konfesijas, Nacionālo kultūras biedrību asociācija, seksuālo minoritāšu apvienība Mozaīka? Sabiedriskās domas un cilvēktiesību lietpratēju, komunikācijas pētnieku un — Saeimas komisiju (nez kāpēc NRTP atkal jābūt politiskiem priekšstāvjiem?) izvirzīti pārstāvji neaizstāj šādu grupu un profesionālo apvienību tiešu pārstāvību, kas ir būtisks princips sabiedrisko mediju pārraudzībā Eiropā.

Treškārt, ņemot vērā pieaugošo zināšanu apjomu par nozari, izvirzītajiem kandidātiem pamatoti tiek prasīta vismaz piecu gadu profesionāla vai akadēmiska pieredze mediju jomā, bet kāpēc — “vai cilvēktiesību jomā”? Pielīdzinot profesionālo pieredzi cilvēktiesību zināšanām, atkal nav saskatāma sakarīga loģika, bet gan politizācija. Cilvēktiesību eksperti par masu komunikāciju zina mazāk nekā valodnieki vai apmēram tikpat daudz kā, teiksim, starptautisko tiesību eksperti par lauksaimniecību. Pēc šādas loģikas vēl trūkst arī politologu (jo demokrātija ir svarīga), civiltiesību speciālistu (jo tiesiska valsts ir svarīga) utt.

Ceturtkārt, lai gan uzsvērts, ka NRTP ir “izveidota (..) sabiedrisko mediju darbības un šai darbībai iedalīto valsts budžeta līdzekļu izmantošanas pārraudzībai”, tālāk jau noteikts, ka tā “sagatavo valsts budžeta projektu sabiedrisko mediju programmu gada plānu izpildei un iesniedz to Ministru kabinetam, kā arī pēc budžeta pieņemšanas Saeimā lemj par tā sadalījumu atbilstoši apstiprinātajiem sabiedrisko mediju programmu gada plāniem”. Ko tad darīs sabiedrisko mediju ģenerāldirektori atbilstoši šādai “pārraudzībai”? To noteikšot nevis likums, bet gan sabiedrisko mediju nolikumi, kurus vēl tikai izstrādāšot un apstiprināšot NRTP! Jāatgādina, ka atbilstoši redakcionālās autonomijas principam, ka īpašnieks brīvprātīgi neiejaucas redakcijas ikdienas darbā, lēmumi par programmu veidošanu jāpieņem vienīgi ģenerāldirektora vadībā. Tas likumā ir skaidri jāatrunā, lai nebūtu nekādu pārpratumu. Citādi atkal sanāk klasiska “putna brīvība” bez “savas zemes” — tātad, turpinot alegoriju, ne vairāk kā pats pirmais brīvlaišanas solis, nevis pilnīga dzimtbūšanas atcelšana praksē. Jau tagad mums formāli ir sabiedriskie mediji, bet diemžēl de facto ir valsts televīzija un radio, pakļauta politiskajai sistēmai. Nu nesanāk riņķa kvadratūra — tā sēdēšana uz diviem krēsliem.

Piektkārt, likumprojektā nav īpašas regulācijas mediju koncentrācijai, mediju īpašumu caurskatāmībai (tas ir zīmīgi pazudis salīdzinājumā ar iepriekšējiem NRTP likumdošanas priekšlikumiem), kas raksturīga Rietumeiropai, un NRTP attiecībām ar Kultūras ministriju, kas pārstāv mūsu valsti ES audiovizuālās politikas likumdošanā.

Visbeidzot te neaplūkosim nepieciešamos redakcionālos labojumus, tomēr likumā neder tādi formulējumi vēlamības izteiksmē kā “atbilde būtu izplatāma”, “tai nevajadzētu tikt pieļautai”. Un — vai nebūtu laiks likumam aizstāvēt ne tikai “neatkarīgas, demokrātiskas un tiesiskas Latvijas valsts ideju”, bet gan pašu šādu valsti Satversmes ietvaros? Vai tiešām mūsdienu Latvijā tam trūkst iekšējo spēku un tādēļ jāsagaida dzimtbūšanas atcelšanas divsimtgade?

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>