Ainārs Dimants: Nenotikusī atgriešanās Eiropā

(No: Latvija Eiropas Savienībā (2007), Nr. 8, 30. – 31. lpp.)

Latvijas sabiedriskās raidorganizācijas politiskās sistēmas gūstā

Ainārs Dimants, Biznesa augstskolas Turība komunikācijas zinātnes asociētais profesors

Lai mūsdienu sabiedrība vispār spētu tikt galā ar iekšējiem un ārējiem izaicinājumiem, masu mediju sistēmai ir brīvi un profesionāli jādiriģē sabiedrības pašnovērošana. Tādēļ masu mediju sistēmai jābūt ne tikai reflektējošai, bet arī autonomai no pārējām sabiedrības apakšsistēmām – politiskās, ekonomiskās, tiesību un sociālās kultūras sistēmas. Atbilstoši šai funkcionāli strukturālajai sistēmteorijai1 arī sabiedrisko raidorganizāciju gadījumā mums jānodrošina to autonomija no politiskās sistēmas. Tātad valsts mediju politikai – politikai masu mediju nozarē – jābūt tādai, lai sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanas un pārraudzības kārtība nodrošinātu neatkarīgu Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio skatu no malas arī uz tiem, kas ir pie varas.

Taču tieši politiskā sistēma sniedz ietvarnoteikumus – mediju likumdošanu. Problēma ir tā, ka no šejienes nāk gan pašreizējie draudi sabiedrisko elektronisko mediju redakcionālajai autonomijai, gan varētu nākt arī iespējamie risinājumi.

Jāievieš mediju politika

Kas veido mediju politiku Latvijā? Izņēmums ir pārstāvēšana Briselē, ko veic Kultūras ministrija, formulējot Eiropas Savienības audiovizuālo politiku2, kura pēc tam atgriežas Latvijā. Vai tas ir pietiekami izspriests un vai valstij ir kopēja mediju politika izpildvarā, teiksim, Kultūras un mediju ministrija, kā citviet, kas, iesaistot mediju ekspertus, nodarbotos ar mediju nozares monitoringu un būtu ar likumdošanas iniciatīvas tiesībām? Nav gan, ne tuvu tam.

Tikmēr masu mediju ietekme nevis samazinās, bet pieaug – caur savu dienaskārtību jeb tematisko darba kārtību masu mediju sistēma nosaka sabiedrības dienaskārtību: vispirms – par ko, un pēc tam – ko domājam. Taču tieši mediju īpašumu caurskatāmība un mediju koncentrācijas ierobežošana Latvijā joprojām netiek īstenota – atšķirībā no visām citām Ziemeļeiropas un Viduseiropas valstīm3.

Bet kāds ir sabiedrisko raidorganizāciju attaisnojums? Kāpēc nepietiek ar privātām raidorganizācijām, kuras atkarīgas galvenokārt no reklāmas ieņēmumiem – no maksātspējīgā tirgus pieprasījuma? Arī tas ir mediju politikas jautājums.

Atšķirībā no lielvalstīm esam īpašā situācijā, jo Latvijas elektronisko masu mediju tirgus ir ierobežots. Ne tikai teorijā, bet arī praksē jau ir pierādījies, ka neviena privāta valsts mēroga televīzija tik nelielā tirgū nevar pastāvēt, atrodoties tikai nacionālā kapitāla rokās, – šeit sekmīgi var darboties tikai starptautisku mediju koncernu sastāvdaļas. Pat ja tiek nodrošināta redakcionālā autonomija attiecībās ar televīzijas īpašnieku, viņam, protams, ir tiesības noteikt tā saukto redakcionālo jeb idejisko līniju savā īpašumā. Īpašnieks var šīs tiesības arī neizmantot, bet garantijas nav. Ja raugāmies no viedokļa, kā garantēt Latvijas tautas, respektīvi, latviešu komunikatīvo interešu un vajadzību īstenošanu, atliek sabiedriskā televīzija. Kā nekā televīzija aizvien ir vismasveidīgākais masu medijs un visvairāk ietekmē sabiedrības dienaskārtības veidošanos.

Sabiedrisko raidorganizāciju dzimtene un vienīgā mājvieta ir Rietumeiropa, it īpaši Ziemeļeiropa un Viduseiropa, tātad mūsu reģions, ieskaitot Latviju, jo līdz Otrajam pasaules karam mums bija radio abonēšanas maksas. Eiropas Savienība sabiedrisko raidorganizāciju statusu neregulē. Taču ir fakts, ka Eiropas Savienības elektronisko mediju tirgus kontekstā tieši sabiedriskās raidorganizācijas visvairāk iegulda ziņās, sabiedriski politisko diskusiju, bērnu un kultūras raidījumos, kas nes mazāk reklāmas ieņēmumu. Tas ir iemesls, kāpēc ir vērts maksāt par sabiedriskajām raidorganizācijām.

No šejienes izriet arī, ka Nacionālajai radio un televīzijas padomei (NRTP) nevajadzētu būt reizē daļu turētājai sabiedriskajās raidorganizācijās un privāto raidorganizāciju pārraudzītājai, jo tā ir interešu konflikta situācija.

Depolitizēt pārraudzību

Taču vēl svarīgāk ir, lai sabiedrisko raidorganizāciju pārraudzības institūcijas veidošanā tiktu panākts iespējami lielāks pastarpinājums no politiskās sistēmas. Ne Saeimas politisko frakciju (kā tagad, atbilstoši 1995. gada Radio un televīzijas likumam), ne Saeimas deputātu, t.i., atkal politiskās varas izvirzīti pārstāvji (kā ierosināts pašreizējās NRTP izstrādātajā likumprojektā) nenodrošina nepieciešamo pastarpinājumu, bet gan tieši pretēji – politisku pastarpinājumu, politisku kontroli un līdz ar to sistēmisku problēmu4.

Risinājums – uzticēt padomes pārstāvju izvirzīšanu nevalstiskām organizācijām, kas pārstāv nozīmīgas sociālās grupas (kā Darba devēju konfederācija, Brīvo arodbiedrību padome, Jaunatnes padome, tradicionālās reliģiskās konfesijas), un mediju nozares profesionālajām apvienībām (Raidorganizāciju asociācija, Preses izdevēju asociācija, Žurnālistu savienība) ar nosacījumu, ka var izvirzīt tikai mediju ekspertus un mediju profesionāļus. NRTP izstrādātajā likumprojektā ir nekonkrēta runa par personām ar “piemērotu izglītību un pieredzi”, “apstākļiem, kas liedz” attiecīgajai personai būt par NRTP locekli vai sabiedriskās raidorganizācijas ģenerāldirektoru. Padomē paredzēti arī Latvijas augstskolu “žurnālistikas katedru” izvirzīti pārstāvji – tātad likumprojekta autori nemaz nezina, ka tādu katedru valstī vairs nav, ir komunikācijas katedras un nodaļas.

Parlamentārā demokrātijā būtu dabiski, ja šādu pārraudzības padomi apstiprinātu Saeima. Ja pārraudzības padomes paspārnē tiek nodrošināta spēcīga finanšu un juridiskā kontrole, tad risinājums ir pilnīgs. Tādu varētu nodrošināt NRTP ierosinātā Administratīvā padome, taču nekādā gadījumā tai nevar uzticēt “veidot nacionālajām interesēm atbilstošu programmu politiku”, kā formulēts likumprojektā, – atbilstoši redakcionālās autonomijas principam, ka īpašnieks brīvprātīgi neiejaucas redakcijas ikdienas darbā, lēmumi par programmu veidošanu jāpieņem vienīgi ģenerāldirektora vadībā5. Tas likumā ir skaidri jāatrunā, lai nebūtu nekādu pārpratumu.

Ir vajadzīga tikai politiskā griba minēto risinājumu ieviest jaunā radio un televīzijas likumdošanā, kura šā kā tā būs jāpieņem atbilstoši jaunajai Eiropas Savienības elektronisko masu mediju pakalpojumu direktīvai, kura nāks klajā nākamā gada sākumā6. Šī direktīva paver plašas iespējas Latvijai pašai veidot sev vispiemērotākos risinājumus sabiedrisko raidorganizāciju jomā.

Padarīt finansējumu neatkarīgu no kārtējiem politiskiem lēmumiem

Sabiedrisko raidorganizāciju pašreizējā finansēšanas kārtība no valsts budžeta tāpat ir ar skaidru tendenci turēt tās politiskā saitē. Valdība sagatavo un iesniedz budžetu, un to pieņem tas pats Saeimas vairākums, kas izveido NRTP. Likums negarantē pieaugumu pat par inflācijas procentiem.

Risinājumam ir divi modeļi.

Pirmais – pāreja uz brīvprātīgām abonentmaksām, pēc būtības atjaunojot pirmā neatkarības laika sistēmu. Tad katrs kā tautas televīzijas un tautas radio akcionārs tiešā veidā ļaujam šim ieguldījumam nonākt Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio budžetā – atkal bez politiskā pastarpinājuma. Tas ir labākais risinājums. Vēl jo vairāk, ja sabiedriskās raidorganizācijas, nodrošinot reklāmas informāciju un savu programmu atgriezenisko saiti ar tirgu, līdztekus pelnīs ar reklāmu – salīdzinājumā ar privātām raidsabiedrībām ierobežotākos reklāmas laikos. Jāatceras, ka pilnīga reklāmas atņemšana sabiedriskajām raidorganizācijām automātiski palielinās mūsu katra tiešo ieguldījumu.

Otrais – pāriet uz pilnīgu finansējumu no valsts budžeta, bet tad sabiedriskajām raidorganizācijām jāatņem reklāma, jo tikai tad atkrīt arguments, ka valsts kropļo reklāmas tirgu. Atkal – vai varam to finansiāli atļauties? Un var vēl palielināties sabiedrisko raidorganizāciju atkarība no politiskās varas. Tad ir jābūt nevis ikgadējam, bet ilglaicīgi garantētam finansējuma procentam valsts budžetā, lai tas nebūtu atkarīgs no kārtējā Saeimas vairākuma diktētiem lēmumiem. Kas šādu stabilitāti var garantēt? Šādas deklarācijas, pat likumā ierakstītas, Latvijā nereti nedarbojas. Tā vietā NRTP izstrādātajā likumprojektā atkal ir miglaina frāze: “Valsts finansējuma piešķīrumam jābūt pietiekamam, lai garantētu sabiedrisko raidorganizāciju uzdevumu veikšanu.”

Pašlaik mums diemžēl de facto ir valsts televīzija un radio, pakļauta politiskajai sistēmai. Nesenais skandāls pēc filmas “Putina sistēma” izņemšanas no Latvijas Televīzijas programmas 2007. gada 8. decembrī – dienu pirms Krievijas Valsts domes vēlēšanām -, iejaucoties NRTP priekšsēdētājam, bija kā pēdējais brīdinājuma šāviens: vai nu iesim eiropeizācijas ceļu uz sabiedrisko televīziju un radio, vai arī atkritīsim atpakaļ austrumnieciskā autoritārismā.

1 Sal. Luhmann Niklas: Die Realität der Massenmedien. 2., erweiterte Auflage. Opladen: Westdeutscher Verlag, 1996, S. 21 – 22, 173, 175.

2 http://www.km.gov.lv/UI/main.asp?id=16490 (aplūkots 11.12.2007.).

3 Sk. Dimants Ainārs: Mediju īpašumu caurskatāmība : pieredze Latvijā un Eiropā. No: Biznesa augstskola Turība (rīk.): Īpašums, tā apgrūtinājumi: problēmas, risinājumi, iespējas : 7. starptautiskā zinātniskā konference (Rīga, 2006. gada 2. jūnijs) : Rakstu krājums. Rīga: Biznesa augstskola Turība, 2006, 231. – 234. lpp.

4 Sal. Mathes Rainer, Donsbach Wofgang: Rundfunk. In: Noelle-Neumann Elisabeth; Schulz Winfried; Wilke Jürgen: Publizistik. Massenkommunikation. 4. Auflage. Frankfurt a. M.: Fischer Taschenbuch, 2002 (Fischer Lexikon 15495), S. 561.

5 Turpat, S. 561 – 562.

6 Sk. http://ec.europa.eu/avpolicy/reg/tvwf/modernisation/proposal_2005/index_en.htm (aplūkots 11.12.2007.); Hieronymi Ruth: Europäisches Medienrecht: Kulturelle Vielfalt sichern – Wirtschaft fördern. In: Politische Meinung (2007), Nr. 450, S. 5-8.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>